Horvātijā ierados, lai kopā ar vēl ~ 100 līdzjutējiem Rijekas pilsētas stadionā noskatītos Latvijas futbola valstsvienības pēdējo spēli 2012.gada UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā.

Jā jā, neesmu nekāds ūber-fans, bet ja ir iespēja doties nelielā izbraucienā uz nedaudz siltākām zemēm, lai atbalstītu savas valsts izlasi, tas nebūt nav sliktākais, kas ar mani var notikt brīdī, kad Latviju strauji sāk pārņemt aukstums.

Arī maršruts līdz galamērķim bija gana intriģējošs. Rīga-Prāga-Ļubļana-Opatija

PRĀGA, ČEHIJA

Prāgā nebija būts gadus piecus sešus, tādēļ lielākais pārsteigums bija ... wait for it ... visas centra mazās piparbodītes okupējuši aziāti. Lai kurā bodītē, kas pārdeva avīzes, cigaretes un citus niekus ietu, nekur īsti neredzēju čehus. (Latvijas nākotne?)

Bāru ir gana un tie nemaz vairs nav lēti kā pēdējo reizi, kad viesojos Prāgā.

Ja ir ideja saorganizēt tweetup, to darīt vajag ātrāk kā dažas stundas pirms vēlamā sākuma. Jo es, redz, taupīgs cilvēks būdams, telefonā izslēdzu 3G un dzīvoju uz daudzviet pieejamā wi-fi. Bet tas savukārt nozīmē, ka komunikācija ar iespējamajiem tweetapa biedriem ir saraustīta (un laikā izstiepta) un manā gadījumā beidzās ar to ka nekas nenotika.

Tad nu neko, nācās paļauties uz vecām zināšanām un negaidītām atklāsmēm.

Vecā zināšana:

Krogs "U zlateho tygra" iespējams ir klišeja. Bet reizi pa reizei vajag jau izbaudīt arī īstu tūrista lomu - tā kā galdiņi rezervēti vietējiem, stāvi kājās un centies izvairīties no ne tiem laipnākajiem pasaules oficiantiem, kuriem, tā vien šķiet, visu laiku stāvi ceļā. Viens pilzenieks, pāris foto (nē, mēs nefotografējām fotogrāfiju pie sienas, kurā redzams Vaclavs Havels un Bils Klintons šajā kogā pirms daudziem gadiem) un varējām doties tālāk.

Interesanti, ka, lai arī šeit tevi negaida pasaules labākā apkalpošana, vietējo īpatsvars citādi tūristu apsēstajā Prāgā šo vietu padara īpašu. Adresi un citu apmeklētāju atsauksmes var atrast šeit.

Pastaigājuši un degustējuši vēl nedaudz bijām gatavi atpakaļceļam uz viesnīcu. Te nu sākās jautrākais piedzīvojums. Taupīgi cilvēki būdami, jau laikus noskaidrojām, ka uz viesnīcu pie lidostas naktī no centra brauc 510. autobuss Pieturas nav daudz un brauciens ir ātrs.

Es pat biju tik attapīgs, lai nofotografētu gan braukšanas grafiku, gan pieturu shēmu u.t.t. Taču kad pienāca laiks atrast pieturu kur piestāj šis mistiskais autobuss, atklājās, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Prasījām vietējiem, tie nezināja, mēģinājām salikt kopā nofotografētās shēmas ar pilsētas kartēm un transporta shēmām, kas atrodamas pieturvietās, taču nekā.

Pēc divu stundu ilgas blandīšanās, kad attapāmies starp savulaik apmeklēto Radio Brīvā Eiropa ēku un centrālo staciju ...

... sapratām, ka neko tuvāku 510.autobusam par 511 neatradīsim, tādēļ laiks ņemt taksi.

600 kronas (~17 Ls) - strikti pēc skaitītāja rādījuma - un bijām viesnīcā.

ĻUBĻANA, SLOVĒNIJA

Nākošajā dienā jau ielidojām Ļubļanā. Tur zīmīgāko secinājumu izdarīja mans ceļabiedrs Didzis, kurš konstatēja, ka Slovēnijas galvaspilsētā jaunu vidējās klases auto ir daaaudz vairāk kā Rīgā. Protams, arī tur sūdzas par ekonomisko krīzi, tomēr ejot pa ielu, Tev pretī nāk gana apmierināti cilvēki.

OPATIJA, HORVĀTIJA

Tālākais ceļš ar mašīnu līdz Horvātijas Monako, Jūrmalai u.t.t. - Opatijai. Pa ceļam vēl Eiropas ceļos sen nepieredzēta procedūra - robežsargu un muitnieku kontrole. Horvātu robežsargs, apvaicājies par mūsu ceļa mērķi un izdzirdējis, ka dodamies skatīties Latvijas-Horvātijas spēli, uz mums nopietni paskatījās un teica: Nedomāju viss. Ieraudzījis mūsu apmulsušās sejas, šis tik iesmējās un teica: Just kidding! Nu gan, ar tiem robežsargiem nekad neko nevar saprast :-)

Vasaras sezonā Opatijā noteikti mudž no tūristiem, bet sezonai beidzoties un atnākot nedaudz vēsākam laikam senu viesnīcu pārpilnā pilsētele kļūst gana rāma.

Tā tad arī turpmākās trīs dienas, kas tika pavadītas laiskojoties un kāpjot kalnos, kļuva par mūsu mājām.

Tāpat kā Latvijas un Horvātijas izlasei, kas ielās bija manāma biežāk par mūsējo.

Bet nu par galveno mana ceļojuma iemeslu - Latvijas futbola valstsvienības pēdējo spēli 2012.gada UEFA Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā.

Pirmais, kas pārsteidza bija tas, cik nopietni spēlei bija gatavojušies vietējie likumsargi. No netālā Opatijas kūrorta, sirēnām gaudojot, tika nogādāta ne tikai Latvijas izlase, bet arī autobusi ar līdzjutējiem.

Policisti uz ielas pamanījusi kādu nelielāku latviešu fanu grupiņu, apstādinājuši mūsējos, un izsaukuši busiņu, kas nogādāja līdzjutējus līdz pašai stadiona viesu sektora ieejai.

Arī šo rindu autors ar ceļabiedru, piebraucot ar LV karodziņu rotātā īres mašīnā pie stadiona iebrauktuves nekavējoties izsauca vietējo policistu uzmanību.

- Jūs no Latvijas? 

- Jā. 

- Biļetes ir?

- Jā.

- Tā, lieciet mašīnu blakus mūsu busiņam un es jūs pavadīšu līdz ieejai. Noņemiet arī karodziņu. Huligāni, vai ziniet.

Kad vaicāju vai huligāni – tā ir liela problēma, iespaidīga paskata specvienības policists ne mazāk iespaidīgā ekipējumā tik nosmaidīja, no kā varēja saprast, ka par gluži neesošu problēmu to nevarētu uzskatīt.

Uzsveru, ka tās ir tikai baumas, bet viena letiņu grupa esot dzirdējusi par kāda ekstrēma horvātu fanu pulciņa apņēmību izvicināt dūres ar latviešiem. Tik viņi laikam nenojauta, ka lielākā daļa no Latvijas atbraukušo ir sievietes un cilvēki gudrākajos/labākajos gados.

Pieredzējušākie līdzjutēji zināja stāstīt, ka pēdējo reizi tik nopietnus (un vēl iespaidīgākus) drošības pasākumus redzējuši Latvijas izlases izbraukuma mačā Tiraspolē, Moldovā (2008.g.).

Tomēr, viss beidzās bez jelkādiem incidentiem. Horvātu karstasinīgākie līdzjutēji, sākotnēji neapmierināti ar ieilgušo neizšķirtu, galu galā pēc bumbas divkārtējas paviesošanās mūsu vārtos, bija apmierināti.

Latviešiem savā sektorā gan nācās uzturēties vēl kādas 40 minūtes pēc spēles, kamēr izklīda vietējie līdzjutēji, bet tā jau ierasta prakse. Sakāpuši autobusos, kuros laipni vieta tika atrasta arī individuālajiem braucējiem visi (atkal jau policijas eskorta pavadīti) tika izvesti no tajā vakarā par Horvātijas futbola galvaspilsētu uzskatāmās Rijekas.

Arī mūsu mašīna bija godam nosargāta neskarta. Izpalīdzīgais kiborgs, kurš mūs bija pavadījis līdz stadiona ieejai pirms spēles vēl aizvien bija šeit un priecīgs par savas komandas panākumu, kā arī ķibeļu iztrūkumu spieda mums roku un novēlēja veiksmīgu mājupceļu.

Lūk arī Latviešu sektors spēlē pret Horvātiju:

Tas arī viss. Lai arī ļooooti gribēju tikt uz iepriekšējo izbraukuma spēli pret Gruziju, arī šis brauciens bija gana labs!

Jābrauc būs vēl.

 

Mēdz teikt, ka fani ir sestais, divpadsmitais (atbilstoši sporta veidam piemeklēt vajadzīgo) spēlētājs. Ar dažiem izņēmumiem (piemēram, Eurobasket2009 ) sportisti, vismaz publiski, pauž prieku par saņemto atbalstu no saviem līdzjutējiem.

Līdzjutēji gan ir dažādi: vieni, kas kļuvuši par savas komandas fanātiem, citi, kuri labprāt dzied/sauc/plaudē līdzi, un tad ir tādi, kuri vienkārši grib skatīties spēli, uzgavilējot par labākajiem momentiem un uzvaru. Katram ir tiesības būt tādam līdzjutējam, kāds tas vēlas būt. Es sevi pieskaitītu pie tiem līdzi saucējiem.

Dažādu apstākļu dēļ klātienē izdevās būt tikai Latvijas basketbola izlases pēdējā Eurobasket 2011 spēlē pret Vāciju. Par sportisko pusi vērtējumus atstājot citiem, gribēju zināt, vai man vienīgajam šķita, ka mēs - Latvijas līdzjutēji – šajā spēlē demonstrējām krietni blāvāku sniegumu kā mūsu spēlētāji?

Apskatiet šo video, kas visai labi ataino to, kas bija manāms arī uz vietas. It kā mūs (Latvijas komandas līdzjutēju) nebija maz (kas gan arī ir relatīvi). Gan jau kāds pustūkstotis bija. Tomēr, līdz kārtīgam, vienbalsīgam atbalstam tomēr tālu.

Kas tad tika skandēts? „Latvija, Latvija, Latvija” bija turpat vai vienīgais un apnicīgi bieži skandētais sauklis. Retu reizi spējām vienoties kopīgam „Sarauj” un „Uzvarēēēsim”, kad šķita, ka uzvara jau rokās. Tas arī viss.

Tā kā bijusi iespēja pabūt arī pāris iepriekšējos Eiropas Basketbola un Pasaules Hokeja čempionātos, nākas secināt, ka šī spēle nav bijusi izņēmums. Manā subjektīvajā skatījumā redzamas vairākas problēmas:

• Hallēs esam izkliedēti. Kopš biļetes uz lielajiem sporta forumiem varam iegādāties internetā, pieeja tām kļuvusi daudz vienkāršāka. To izmantojot, biļetes pērkam, vadoties pēc dažādiem argumentiem – cenas, vietas u.t.t. Tomēr, pērkot biļetes internetā uz hokeju vai basketbolu, mums nevar būt pilnīgi nekāda nojēga par to, kas sēdēs mums blakus. Tā rezultātā esam izkaisīti pa visu halli un kā jau klusie, padomju garā audzinātie ziemeļnieki būdami, nereti labāk paklusējam, nevis baidāmies iztraucēt blakussēdētāju ar skaļāku bļāvienu. To, ka gana pamanāmu atbalstīšanas rezultātu var radīt pat neliela līdzjutēju grupa apliecina kaut vai francūži, kas pēc LAT-GER spēles ieņēma savas vietas vienā Šauļu arēnas sektorā un kopā (apmēram 70-100(?) cilvēki) spēja radīt gana patīkamu līdzijušanas atmosfēru. Vai, piemēram, deviņi Dinamo Rīga atbalstītāji, kuri pēdējā pirmssezonas pārbaudes turnīrā Doņeckā līdzi juta unisonā, ka izpelnījās vietējo nedalītu uzmanību un uzmundrinājumus. Gan sev, gan savai mīļotajai komandai.

• Apjūkam pie spēcīga pretinieka. Latvijas – Vācijas Eurobasket2011 spēlē atkal apliecinājās latviešu pieradums saukt saukļus vai dziedāt zināma muzikāli-tehniskā aprīkojuma pavadījumā. Ja mums uzsit ritmu bungas, vai sintezatormeistars, vecos labos saukļus spēs noskandināt lielais vairums komandai līdzi atbraukušo atbalstītāju. Taču, krietni grūtāk ar līdzi jušanu iet, kad pašu rindās bungotāju nav, bet tādi ir pretiniekiem. Kā šoreiz vāciešiem. Par divām pūtējansambļu grupām Latvijas – Spānijas spēles laikā Seviļā pirms četriem gadiem vispār nerunāsim.

• Gana vienveidīgi savā repertuārā. Wikipedijā, piemēram, fanu dziesmas futbola spēļu laikā aprakstītas kā turpat vai pēdējā dzīvā tautasdziesmu forma Lielbritānijā. Bet ko skandējam mēs? Ja esat bijuši divās un vairāk basketbola/hokeja izlases spēlēs, tad repertuārs izkristalizējies visai skaidrs: „Latvija, Latvija”, „Sarauj” un vēl daži citi. Kāds teiks, ka Panathinaikos fani ar savu ierasto dziesmu Horto Magiko nav pārspējami. Kāds teiks, ka īstie assi ir serbu Partizan atbalstītāji. Kāds cits, ka nav pareizi salīdzināt klubu un izlašu atbalstītājus, un es tam droši vien piekritīšu. Taču nevaru piekrist uzskatam, ka skandējot „Latvija, Latvija” ir gana. Tas ir vienveidīgi, tāpat kā citiem, un galu galā paliek garlaicīgi. Es saku, ka mēs varam labāk. Es saku, ka esam bagātāki par britiem, kuriem fanu dziesmas kļuvušas par pēdējo folkloru. Mums tā ir gana dzīva. Pat bēdās pēc izgāšanās pagājušajā Eurobasket, kad Polijā pēdējā spēlē par tikšanu tālāk zaudējām tiem pašiem vāciešiem, mēs spējām dziedāt tā, ka maz nelikās!

• Fanu klubu aktivitāšu mazināšanās. Spēlē pret Vāciju par aktīvākajiem saukļu aizsaucējiem, vismaz man tuvējos sektoros, bija piecu grupiņa kuri pirms spēles acīmredzami bija tā pamatīgāk degustējuši aliņu vai ko stiprāku. Viņi tad arī bija tie, kas atbalstīšanā bija aktīvākie un iekurināja arī pārējos/deva tiem iespēju nejusties muļķīgi, izkliedzot saukļus citādi klusējošā sektorā. Cilvēks tā iekārtots, ka labāk pavelkas tad, ja ir kāds zavaģila. Parasti tie ir fanu klubi/organizācijas, kas hokeja izlases ziedu laikos mums Latvijā bija ne viena un ne divas. Nu to skaits sarucis un arī palikušie laikam izbaudot pārāk maz jaunu asiņu ieplūšanu, palikuši tādi pasīvāki.

Ko darīt, lietas labā?

Lai turpmāk arēnās tautieša plecu izjustu daudz reālāk, redzu vairākus variantus:

• Biļetes pērkam organizēti. Ja tās pērkat savlaicīgi nevis pie halles, tieši pirms spēles, jāvienojas kuros sektoros tās iegādāties. Mūsdienu – sociālo mediju laikā – tam nevajadzētu radīt problēmas. Sporta portālu forumi, feisbuki, twiteri, draugi u.t.t. Pērkam biļetes Latvijas ceļojumu aģentūrās (atklātībai piebilde: mana dzīvesbiedre ir sporta ceļojumu aģentūras Travel Art vadītāja). Tās parasti iepērk biļetes no rīkotājiem vai viņu pārstāvjiem vairumā, kas nozīmē, ka vienuviet garantēts tautiešu īpatsvars.

• Uzrunājam rīkotājus. Aicinām attiecīgo sportu pārraugošās federācijas sekot futbola piemēram un uz konkrētām spēlēm, konkrētus sektorus atvēlēt konkrētas valsts līdzjutējiem. Tie, kuri gribēs būt aktīvāko līdzjutēju pulkā, pērkot biļetes zinās kur valdīs skaļākā atmosfēra. Tiesa, ar mūsdienu sistēmu, kas paredz biļetes uz basketbola/hokeja čempionātiem pārdot pakās, tādejādi mazinot maz apmeklēto spēļu skaitu un vairojot ienākumus, diez vai kāds šajā gadījumā gribēs ieklausīties šādā līdzjutēju iniciatīvā. Taču mēģināt jau var.

• Dziedam dziesmas. Pat viens no Latvijas oficiālajiem saukļiem bija „Zeme, kas dzied”. Līdzjutēju organizācijas, te jau vairāk darbiņš jums. Padomājiet kādas labi zināmas latviešu dziesmas atbilstošas kādai spēles situācijai un sāciet meldiņu. Mēs – līdzi dziedātāji/saucēji/plaudētāji pievienosimies. Ja fanu organizācijas šajā jautājumā nerīkosies, jau atkal varam ķerties pie sociālajiem medijiem, forumiem u.t.t. Es nemaz neprasu lai zināmām melodijām uz īpašām spēlēm tiktu sacerēti jauni vārdi, kā novērojams citu valstu, citu sporta veidu līdzjutēju vidū. Bet Trīs vīri cēlās kaujai, Bēdu manu lielu bēdu un daudzas citas (vismaz piedziedājuma ietvaros) mēs varētu padziedāt.

• Novēlam saules mūžu fanu organizācijām. Te, protams, runāju par civilizētām organizācijām, nevis atsaldeņu bariem, taču, par laimi, basketbola un hokeja izlašu līmenī tādu nemaz nav. Un nevajag ar. Taču, tieši fanu/līdzjutēju organizācijas, apvienības un kopas ir tās, kas mums pārējiem palīdz atbalstīt komandu ar pilnu sirdi, aizraujot ar savu entuziasmu un aplipinot ar to. Esiet izdomas pilni, aktīvi un atvērti. Mēs jūsu piemēram sekosim!

Protams, nekas dramatisks nav noticis – mūsu izlases spēlē, mēs tām vēlam panākumus un atbalstam kā mākam. Tomēr laiku pa laikam savas spējas un potenciāls jāpārvērtē ne tikai sportistiem, bet arī mums – līdzjutējiem.

Tādēļ labprāt redzētu diskusiju par to, kas jādara lai līdzi jušanas pieredze kļūtu tikai labāka un atbalsts mūsu sportistiem vēl iedvesmojošāks.

Lai mums visiem izdodas!

Latvija, Latvija, Latvija!

Šorīt palasījos Kanādas un ASV presi, kā rezultātā te uzrakstīju dažas rindiņas ar jautājumiem par to Kā īsti tika izvēlēts Latvijas hokeja izlases treneris?

Šis necilais, vienkāršā līdzjutēja ieraksts tomēr sasniedza dzirdīgas ausis Latvijas Hokeja federācijā, kuras preses sekretārs Māris Gorbunovs ar trešās personas starpniecību lūdza man darīt zināmu dažus šīs lietas apsektus.

• Nolans, apgalvo, ka par iespēju trenēt Latvijas izlasi uzzinājis tikai pagājušajā ceturtdienā . LHF pārstāvis norāda, ka Lipmana redzeslokā Nolans bijis jau kādu laiku, bet oficiālas sarunas ar viņa aģentu sākušās tikai pagājušajā nedēļā, kad no valstsvienības trenera amata piedāvājuma atteicās par otru finālistu nosauktais Maiks Kīnans.

          Tas ir jauki, tomēr, daži jautājumi saglabājas:

1. Ja tiek apgalvots, ka LHF prezidents K.Lipmans vasaras sākumā notikušajā tūrē uz ASV devās, lai klātienē tiktos ar potenciālajiem trenera amata kandidātiem, lai veiktu pārrunas un iepazītos ar viņu programmām un skatu uz Latvijas hokeja izlasi , tad skaidrs, ka ar treneri, kurš galu galā stājies pie mūsu valstsvienības stūres toreiz tomēr nav runāts un tikšanās nav notikusi. Nav pārrunāta viņa programma un skats uz Latvijas izlasi.
2. Kā saprast, piemēram, 15.jūlija rakstu laikrastā Diena, kurā citētais Lipmana kungs apgalvo, ka starp diviem finālistiem ir amerikānis un kanādietis. Pie tam, "par 90 procentiem varot apgalvot, ka augustā ar kādu ASV hokeja speciālistu tiks parakstīts līgums uz diviem gadiem."

«Galvenais ir tas, ka viņš ir ļoti ieinteresēts strādāt ar Latvijas izlasi. Patīk viņa iedziļināšanās visos sīkumos. Tagad katru dienu ar viņu sazināmies. Viņš prasa treniņu grafikus, spēļu kalendārus, kandidātu sarakstus. Tiesa, arī ar otru pretendentu no Ziemeļamerikas sarunas vēl neesam pārtraukuši,» Dienai pastāstīja Lipmans.

Gan Kīnans gan Nolans ir Kanādā dzimuši Kanādas speciālisti.

Tad kā šajā LHF zīmētajā bildē iekšā līmējas amerikānis? Ja pieņemam, ka "otrs pretendents no Ziemeļamerikas" bijis kanādietis Kīnans, tātad starp diviem finālistiem, par kuriem Jūlijā runāja K.Lipmans, nevarēja būt galu galā amatu ieguvušais T.Nolans. Jo, ja pat federācija un/vai tās pārstāvji ko sajaukuši un pieņēmuši Nolanu par amerikāni, tad ņemot vērā, ka ar viņu runāts tikai kopš pagājušās nedēļas, viņš nevarēja būt tas, kurš ar LHF jau jūlijā  "sazinājies katru dienu, prasījis no mūsējiem treniņu grafikus, spēļu kalendārus, kandidātu sarakstus"

Vēl jau pastāv variants, ka slaveno kanādiešu treneri Maiku Kīnanu LHF uztvēruši kā amerikāni? Tomēr kā tad nākas, ka Lipmans jūlijā apgalvo "sarunas vēl neesam pārtraukuši", bet Nolans saka, ka par šādu iespēju uzzinājis tik pagājušajā nedēļā un nevilcinoties piekritis?

Tātad, publiski pieejamā informācija liek apšaubīt Nolana būšanu starp diviem finālistiem. Vai šis lieliskais speciālists (1997.g. atzīts par NHL gada labāko treneri) bijis nejauši, pēdējā brīdī atrasts kandidāts?

 

• Otra nesakritība par ko rakstīju šorīt ir jautājums par līguma parakstīšanas faktu. Kamēr LHF apgalvoja, ka līgums tiks parakstīts tuvākajās dienās, Nolans norādīja, ka līgumu parakstījis pirmdien. Atzīšos, te, protams, nedaudz pārsteidzos - protams, var būt tā, ka viens paraksta no savas puses ātrāk, otrs vēlāk. Mana vaina. LHF pārstāvis norāda, ka līgumu federācija var parakstīt tikai pēc valdes lēmumu, un tā kā šāds solis vienbalsīgi atbalstīts, tad līgums drīzumā tiks parakstīts arī no LHF puses.

Trešais aspekts, ko pieminēju kā P.S. bija NHL klubu izvairīšanās stāties darba attiecības ar Tedu Nolanu. Šodien pazīstamais hokeja apskatnieks Armands Puče portālā sportaavize.lv šo apsektu brīnišķīgi izskaidro (maksas pieeja)

Pēc veiksmīgās sezonas, viņš aizgāja pie kluba saimniekiem un pateica, ka kluba menedžments (menedžeris Džons Maklers) veic visai vāju darbu spēlētāju atlasē un tirgos, pierādot to ar konkrētiem piemēriem. Makleru nekavējoties padzina. [...] Zinātāji stāsta, ka Nolana gājiens pie komandas saimniekiem patiesībā izvērtās par NHL klubu ģenerālmenedžeru ģildes klusējošo atmaksu. Padzītajam Makleram bija liela autoritāte starp kolēģiem un var mierīgi iztēloties, ka nevienam menedžerim nepatiktu, ka viņa padotais ir tik spītīgi nevaldāms, vēl vairāk – aizmuguriski izrēķinās ar viņu draugu. [...] Var teikt, ka Latvijas izlase ir ieguvusi treneri, ko NHL klusie telefoni sauc par izstumto. Piekritīsiet – palikt bez darba pēc sezonas, kad tevi atzīst par NHL labāko treneri – tā nez vai būs nejauša apstākļu sakritība.

Tātad, ne jau par trenera kvalitātēm, kvalifikācijām, sportiskajām vai personiskajām iezīmēm bijuši mani šodienas ieraksti, bet gan par LHF un tās prezidenta publiskās komunikācijas veidu, kas atstāj neatbildētus jautājumus. Bet neskaidrība rada jaunus jautājumus un pamatus dažādām, iespējams bieži vien aplamām runām un pieņēmumiem.

 

Lai federācijas un jaunā trenera sadarbība izdodas ilga un auglīga, kas man un citiem Latvijas hokeja līdzjutējiem dod pamatu daudziem aizkustinošiem mirkļiem, dziedot mūsu valsts himnu pēc kārtējās Sarkanbaltsarkano uzvaras!

 

 

 

 

 

 

 

Jau kādu laiku LHF prezidents Lipmans bijis izlases jaunā galvenā trenera meklējumos. Tika runāts par piecām kandidatūrām, tad divām.

Lūk, ko raksta sportacentrs.com (3.augusts, 2011)

LHF prezidents Kirovs Lipmans vasaras sākumā bija devies uz ASV, lai klātienē tiktos ar potenciālajiem trenera amata kandidātiem, lai veiktu pārrunas un iepazītos ar viņu programmām un skatu uz Latvijas hokeja izlasi. Šajā sakarībā tika izraudzīti pieci izlases trenera amata kandidāti, no kuriem palika divi: Teds Nolans un Maiks Kīnans, kurš sev zināmu apsvērumu dēļ nepieņēma LHF piedāvājumu. Līdz ar to šodienas LHF ārkārtas valdes sēdē Latvijas hokeja izlases galvenā trenera amatā vienbalsīgi tika apstiprināts Kanādas speciālists Teds Nolans, kurš augusta beigās ieradīsies Rīgā.

Taču, šorīt (4.augusts, 2011)  Ontario izdevumā saultstar.com lasu sekojošo:

Nolan said the way the opportunity to coach the Latvian squad came about, reminded him of the circumstances surrounding his hire by the Wildcats.

Both opportunities, he said, "came out of the blue."

Nolan explained how a friend of his in the hockey world contacted him last Thursday and inquired as to what interest, if any, Nolan might have in the job.

Nolan said his friend, whom he didn't wish to identify, had been contacted by a Latvian team official.

"I told him I was very interested," Nolan said.

Tātad, jautājums sekojošs: vai Nolans bija starp tiem pieciem kandidātiem, ar kuriem Lipmans veica pārrunas vasaras sākumā? Vai viņš, kopā ar Kīnanu, ir bijis starp diviem finālistiem? Tā, pēc publiski pieejamās informācijas, kas tiražēta atsaucoties uz K.Lipmanu, varētu domāt. Izbrīna paša Nolana teiktais, ka pirmo reizi par iespēju trenēt Latvijas izlasi uzzinājis tikai pagājušajā ceturtdienā (28.jūlijs, 2011), tātad pirms nedēļas. Nevis vasaras sākumā! (Tātad, diez vai vasaras sākumā iepazīstinājis K.Lipmanu ar savu programmu, un skatu uz Latvijas hokeja nākotni)

Kanādas izdevuma rakstā atrodama vēl vienu nesaskaņa starp LHF pausto un jaunā Latvijas izlases galvenā trenera teikto. Ir līgums parakstīts vai nav?

Vēl vakar (trešdien) sportacentrs.com raksta

Šodien Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ārkārtas valdes sēdē tika apstiprināts jaunais Latvijas hokeja izlases vecākais treneris, par kuru kļuvis Kanādas speciālists Teds Nolans, ar kuru tuvākajās dienās tiks parakstīts oficiāls līgums.

Tikmēr šodienas saultstar.com rakstā citēts pats treneris un viņš saka ko citu:

Nolan told his friend what kind of salary he'd be looking for and the Latvian Hockey organization faxed a contract to his Garden River home on Monday of this week.

Nolan signed it and began preparations for the coming season.

Tātad, Nolans apgalvo, ka līgumu saņēmis un parakstījis jau šo pirmdien (1.augusts, 2011)

Atkal nesakritība.

Droši vien, tas jau nav nekas traģisks, tomēr šāda konfliktējoša informācija (ceru, ne apzināta dezinformācija) no LHF un tās prezidenta mutes dzirdēta ne pirmo reizi. Es personīgi, kā Latvijas hokeja līdzjutējs, būtu priecīgs, ja federācijai un tās vadībai varētu ticēt bez aizdomām par tās pausto. Vai arī esmu ļoti skumīgs, ja Latvijas valstvienības jaunais treneris izrādīsies melis vai sklerozes traumēts tips, kurš nespēj atcerēties, kad ar viņu kontaktējusies LHF un ir tas līgums parakstīts vai nav.

 

P.S.

Vēl interesanta detaļa, par kuru portālam nhl.com (3.augusts, 2011) stāsta pats Teds Nolans

This summer, Nolan found himself in the familiar position of looking for a job when Rochester, which changed affiliates from Florida to Buffalo in the offseason, let him go after the season. Nolan said he sent inquiries to every NHL team, explaining that he'd be glad to work at any level, from the top to the ECHL.

The response wasn't utter crickets, but it was the next closest thing. Nolan said only one NHL team – he won't say which one -- even had the courtesy to respond that there was nothing available.  

No fakta, ka neviens NHL klubs šovasar nevēlējās piedāvāt Nolanam jelkādu darbu, jelkādā savas sistēmas līmenī, nekādā ziņā negribu izdarīt jelkādus secinājumus par viņa profesionālajām prasmēm. Gadās visādi. Viens gan ir visai skaidrs - viņš noteikti ir priecīgs un pateicīgs LHF par sev izrādīto uzticību, piedāvājot jaunās virsotnēs vest mūsu labākos hokejsistus.

Lai izdodas!

 

 

 

Atlika uz dienām četrām pazust no Latvijas un palaidu garām mana drauga Kristapa Krēsliņa parādīšanos raidījumā Viss Notiek (LTV1).

Paldies netam. te arī garā saruna:

<p>VISSnotiek 2011.03.07 from VISSnotiek on Vimeo.</p>

un atsevišķi arī sižets, kas filmēts Rīgas Aptiekā:

<p>Aptiekas panks Kristaps Krēsliņš from VISSnotiek on Vimeo.</p>

Par to, ka Kristaps atkal būs ēterā zināju gan biki ātrāk - Hansamedia meitenes nedēļu iepriekš mani uzrunāja saistībā ar videomateriālu, ko par Kristapu biju filmējis iepriekš Vašingtonā.

To pat izdevās atrast LTV arhīvos un liels bija mans pārsteigums, ka tas filmēts jau 2004.gadā. Tātad Kristapu pazīstu jau tik ilgi, jo iepazināmies tieši filmēšanas dienā, kad ierados pie viņa krogā, kur pēc mana lūguma bija sapulcējušies vietējie latvieši, lai runātu par ASV prezidenta vēlēšanām (togad Bušs vs Kerijs).

Par politiku visu safilmējām, tam sekoja neparedzēta došanās uz tapu krogu un tad jau neviļus, dažas dienas vēlāk tapa arī stāsts par Krēsliņiem.

Kā izrādās, skatoties no šodienas pozīcijām, runas, kas varbūt šķita kā ampelēšanās, izvērtušās patiesībai daudz tuvākas, nekā todien kāds no mums varēja iedomāties.

Un vēl kas, Kristaps un Hanna taču nemaz nav mainījušies.

Ko tur daudz muldēties, skaties pats(-i):

Montāža ar bija jautra - tādu materiālu LTV montāžas telpu sienas nepanestu, tadēļ braucu uz Tallinu kur kopā ar Juri Kursieti Konkordijas Universitātes telpās tad arī tapa šis materiāls. Bet mums ar Juri pielipa teiciens: "(Nu ko), staigāsim!"

 

 

Ja vēlies būt klāt grupas Iļģi Ziemassvētku programmas "Totari" TV ierakstā, kas notiks šo svētdien (05.12.2010.) 13:00 Latvijas Radio 1.studijā (Doma laukums 8), tad jādara sekojošais:

Atsūti savu un līdznācēju vārdus uz: reiznieks (@) gmail.com

Tas nepieciešams, lai Tevi izlaistu cauri policijas kontrolpunktam :-)

Ieeja bez maksas!

Pirms raksti, atceries gan sekojošo:

• Tā kā šis ir TV ieraksts un skaņas ieraksta kvalitātei ir būtiska loma, šoreiz būtu labi ņemt līdzi tik vecus bērnus, kuri klusītiņām būtu gatavi nosēdēt nedaudz vairāk kā stundu. Pārējiem iztrakoties vēl būs iespēja (skatīt zemāk) :-)
• Tā kā vietu skaits ir ļoti ierobežots, tad viesu sarakstam piesakies tikai tad ja skaidri zini, ka svētdien varēsi ierasties.
• Viesu sarakstā visi tiek rakstīti rindas kārtībā. Darbojas princips "Kas pirmais piesakās, tas tiek koncertā"
• Tavs pieteikums tiks apstiprināts ar individuālu atbildes e-pastu
• Koncerta laikā iespējamas tehniskas pauzītes, vai individuālu dziesmu atkārtots ieraksts
• Līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments!

Ja nu netiec svētdien, Iļģi pirms ziemassvētkiem būs redzami vēl 2 reizes:

19.12.2010. - 20:00 Totari koncerts (RTU mazajā zālē)
21.12.2010. - 20:00 Ziemassvētku danču un rotaļu vakars (RTU lielajā zālē) - šis nu gan būs pilnībā ģimenēm draudzīgs pasākums!

Tā izskatās pirmais kārtīgais rudens sniedziņš pierīgā 16.10.2010 ~11:45

Apskaužama bagātība ir latviešu Jāņu dziesmas. Iedomājies - vienai naktij vairāk nekā tūkstotis melodiju un tūkstošiem četrrindes.

(šo var bāzt sejā ikvienam ārzemniekam - lai mute paliek vaļā! ;-) )

 

Taču, ne par to ir stāsts. Šo rakstu, jo mamma pārsūtīja divas īpašas līgotnes - ierakstītas pagājušā gadsimta 50.gadu sākumā. Kā skaidroja viņa pati, tas bijis laiks, kad tika atbalstīts viss (daudz kas) tradicionālais. Savā formā. Bet saturā jau pamatīgi tika bīdīts komunistisko līderu veidotais saturs.

Tā nu sanākušas līgotnes, kurās apdziedāti "draugi vjetnamieši" un šausmīgie "brāķa mantu ražotāji"

Starp citu, šis periods gan ātri beidzās - viss ar Jāņiem saistītais tika aizliegts jau 60.gados.

 

Dziesmās dzirdamie teksti bija tik aizraujoši, ka uzrakstīju arī vārdu atšifrējumu.

 

(dzied Druvis Kriķis)

Mūsu draugi vjetnamieši

Līgo Līgo

Šauteni tur rokās cieši

Līgo Līgo

Tā kā izbiedēti zeņķi

Līgo Līgo

Mūk no viņiem džungļos jeņķi

Līgo Līgo

 

Šķiet ar aklību ir sisti

Līgo Līgo

Kāša krusta revanšisti

Līgo Līgo

 

Sen jau beigta viņu balle

Līgo Līgo

Bet šie rūc vēl Über Alles

Līgo Līgo

 

(dzied Vera Davidone un Druvis Kriķis)

Nesit Jānīt vara bungas

Līgo Līgo

Vārtu staba galiņā'i

Līgo

 

Mums bez tiem, kas strādā skaisti

Līgo Līgo

Ir vēl snaužas, ir vēl slaisti

Līgo Līgo

 

Kas tur līgo greizi stāji

Līgo Līgo

Brāķa mantu ražotāji

Līgo Līgo

 

Pagriez Jāni uz šo noru

Līgo Līgo  

Komjaunatnes prožektoru

Līgo Līgo

 

Smuks puisītis miega mice

Līgo Līgo

Šķūnī jau uz ausi licis

Līgo Līgo

 

Brīnās Jānis, smejas gari

Līgo Līgo

Darbā guļ un naktīs arī

Līgo Līgo

 

u.t.t.